Nāves tēma ir viena no Ēnu tēmām.
Bet mēs visi esam mirstīgi. Mūsu attieksme pret nāvi bieži sakņojas mūsu ģimenē, jo katrai ģimenei ir sava veida personiskā vai ģimenes vēsture, kas ietekmē konkrētas attieksmes veidošanos. Turklāt pastāv kultūras atšķirības, un dažādas kultūras pret nāvi izturas atšķirīgi.
Rietumu kultūrā nāve ir Ēnā, neskatoties uz to,

ka tā ir dabiska parādība un neizbēgama dzīves sastāvdaļa, tā ir joma, kur mums ir grūti skatīties. Mēs vēlamies dzīvot ilgi un izskatīties jauni, cik ilgi vien iespējams. Tāpēc Personā Rietumu kultūrā ir jaunības kults. Mūsu kultūra motivē mūs visu laiku virzīties uz priekšu, un, to darot, šķiet, ka tā palīdz mums noturēt nāvi attālumā. Novecošana tiek uztverta kā iznīcināšana un ierobežošana, un mēs vēlamies to attālināt no mums. Kāpēc? Jo nāve mūsu kultūrā ir ēnā, un vecums parasti ir tuvāk nāvei nekā jaunība. Ja mirst jaunieši, tad mums, Rietumu kultūras cilvēkiem, ir vieglāk pieņemt viņu nāvi, ja tam ir kāds izskaidrojums. Piemēram, karavīrs gāja bojā, aizstāvot savu valsti, žurnālists atradās pasaules karstā vietā, policists pildīja savu pienākumu. Ja nav izskaidrojuma, tad gribam, lai tiek atrasts vainīgais, jo mums tas visu noliks savās vietās, nāve tā vienkārši nenotika, tai ir pamats.
Jāsaka,
ka mēs dzīvojam cauri daudzām mazām nāvēm. Lieliski notikumi un partnerattiecības beidzas, draugi un mīļie aiziet, mūsu mājas un mums dārgās lietas tiek izpostītas, viss kādreiz beidzas. Un katrs no mums mācās ar to tikt galā savā veidā. Un ja pēc vienu attiecību beigām mēdz uzreiz pārcelties uz jaunām, ja pēc viena mīluļa nāves uzreiz pērc citu, ja neizturi nekādus beigu notikumus un domā, ka tagad viss nebeidzas un mums visiem tevi atkal jāredz, tā ir zīme, ka nāves tēma ir tavā ēnā, tev ir grūti ar to satikties un ierādīt tai vietu savā Personā Bet fakts ir tāds, ka mēs varam kļūt patiesi dzīvi un sākt novērtēt un svinēt dzīvi tikai tad, kad nāves tēma iznāk no Ēnas un mēs varam to pieņemt. Samierinies ar tuvinieku nāvi, samierinies ar attiecību izbeigšanos, samierinies ar darba zaudēšanu, un pēc tam tiešām varēsim atrast jaunu cienīgu darbu, veidot saprotamas attiecības, organizēt ienesīgu biznesu.

Atšķirībā no laicīgās kultūras,
kristiešu un ebreju reliģijās kā daļa no Rietumu kultūras attieksme pret nāvi ir kaut kur pa vidu, nāve šeit nav ēnā un ne Personā. Izpratne, ka Dievs deva un Dievs paņēma, palīdz mums šajā gadījumā pieņemt nāvi un mazināt tās sāpes. Bet ir reliģijas, kurās nāve ir cilvēkā, tāpēc dažādos hinduisma un budisma virzienos nāve netiek atvairīta vai izvairīties. To uzskata par vienkārši vienu no atdzimšanas cikla posmiem, klāt ir nāve, ne ieiešana mūžīgajā dzīvē, ne pilnīga iznīcināšana. Tā drīzāk ir ieeja jaunā dzimšanā, kam seko izaugsme, novecošana un atkal jauna nāve. Budistu filozofijā dažreiz pat katras domas parādīšanās un pazušana un katrs ieelpas un izelpas cikls tiek piedzīvots kā dzimšanas un nāves cikls.
Apkopojot šo tēmu,
vēlos teikt, ka pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās amerikāņu psiholoģe Elizabete Kublere-Rosa mēģināja nāves un mirstības tēmu izvest no Ēnas, lai palīdzētu neārstējami slimiem cilvēkiem pieņemt savu diagnozi un atlikušo savu dzīvi nodzīvot piepildīti, bet, tajā pašā laikā saprotot, ka neviens nav mūžīgs. Pateicoties viņas pētījumiem, mēs tagad varam runāt par 5 nāves pieņemšanas posmiem: noliegšanu, dusmām, kaulēšanos, depresiju un pieņemšanu. Atkarībā no dzīves apstākļiem, katrs no mums ir kādā no šiem mūsu attiecību ar nāvi posmiem. Bet tikai pēdējais posms dod mums nāves apziņu un tās pieņemšanu, tādējādi to izvedot no Ēnas, un tad šajā vietā var parādīties spēks.
Nāves tēma ir viena no Ēnu tēmām.
Bet mēs visi esam mirstīgi. Mūsu attieksme pret nāvi bieži sakņojas mūsu ģimenē, jo katrai ģimenei ir sava veida personiskā vai ģimenes vēsture, kas ietekmē konkrētas attieksmes veidošanos. Turklāt pastāv kultūras atšķirības, un dažādas kultūras pret nāvi izturas atšķirīgi.
Rietumu kultūrā nāve ir Ēnā, neskatoties uz to,
ka tā ir dabiska parādība un neizbēgama dzīves sastāvdaļa, bet tā ir zona, uz kuru mums ir grūti skatīties. Mēs vēlamies dzīvot ilgi un pēc iespējas ilgāk izskatīties jauni. Tāpēc rietumu kultūrā Personā valda jaunības kults. Mūsu kultūra mūs motivē visu laiku iet uz priekšu, un, tādējādi, šķiet, tas palīdz mums nāvi turēt attālumā no sevis. Novecošana tiek uztverta kā iznīcināšana un ierobežošana, un mēs vēlamies to novirzīt tālāk no sevis.
Kāpēc? Mūsu kultūrā nāve ir Ēnas pusē, un vecumdienas parasti ir pietuvinātākas nāvei nekā jaunība. Ja mirst jauni cilvēki, tad mums, rietumu kultūras cilvēkiem, ir vieglāk pieņemt viņu nāvi, ja tam ir kāds izskaidrojums. Piemēram, karavīrs nomira, aizstāvot savu valsti; žurnālists atradās pasaules konflikta vai kara zonā; policists pildīja savus pienākumus. Ja nav izskaidrojuma, tad mēs vēlamies, lai atrastu vainīgo, tas it kā visu izskaidros, jo nāve neiestājās vienkārši tāpat, tam ir iemesls.

Jāsaka,
, ka dzīves laikā mēs piedzīvojam daudzus mazus it kā nāves gadījumus. Beidzas brīnišķīgi notikumi un partnerattiecības, pazūd draugi un tuvi cilvēki, mūsu mājas un mums dārgās lietas tiek sagrautas, viss kaut kad beidzas. Un katrs no mums mācās ar to tikt galā savā veidā. Un, ja pēc vienu attiecību beigām Jums ir tendence nekavējoties izveidot jaunas, ja pēc viena mājdzīvnieka nāves Jūs uzreiz iegādājaties citu, ja Jūs neesat apmierināts ar kādiem pēdējiem savas dzīves notikumiem un domājat, ka tagad viss nebeidzas, un mēs obligāti tiksimies vēlreiz, tā ir pazīme, ka nāves tēma ir Jūsu Ēnā, Jums ir grūti ar to tikties un piešķirt tai vietu savā Personā.
Bet patiesībā mēs varam kļūt patiesi dzīvi un sākt novērtēt un svinēt dzīvi tikai tad, kad nāves tēma iznāk no Ēnas un mēs varam to pieņemt. Pieņemt tuvinieku nāvi, pieņemt attiecību beigas, pieņemt darba zaudēšanu, un pēc tam patiešām var atrast jaunu pienācīgu darbu, veidot saprotamas attiecības, organizēt ienesīgu biznesu.
Atšķirībā no laicīgās kultūras,
kristīgajā un jūdaisma reliģijā, kā daļā no rietumu kultūras, attieksme pret nāvi ir kaut kur pa vidu, nāve šeit nav Ēnā un nav Personā. Šajā gadījumā izpratne, ka Dievs to deva un pēc tam paņēma, palīdz pieņemt nāvi un mazināt tās sāpes.
Bet ir tādas reliģijas, kurās nāve atrodas Personā, piemēram, dažādos hinduisma un budisma virzienos nāve netiek atvairīta vai no tās neizvairās. Tā tiek uzskatīta tikai par vienu no atdzimšanas cikla posmiem, nāve netiek uzskatīta ne kā ienākšana mūžīgajā dzīvē, ne pilnīga iznīcība. Drīzāk tā ir ienākšana jaunajā piedzimšanā, kam seko izaugsme, novecošana un atkal jauna nāve. Budistu filozofijā dažreiz pat katras domas parādīšanās un pazušana, katrs ieelpošanas un izelpošanas cikls tiek piedzīvots kā dzimšanas un nāves cikls.

Apkopojot šo tēmu,
vēlos teikt, ka pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās amerikāņu psiholoģe Elizabete Kublere-Rosa mēģināja nāves un mirstības tēmu izvest no Ēnas, lai palīdzētu neārstējami slimiem cilvēkiem pieņemt savu diagnozi un atlikušo savu dzīvi nodzīvot piepildīti, bet, tajā pašā laikā saprotot, ka neviens nav mūžīgs. Pateicoties viņas pētījumiem, mēs tagad varam runāt par 5 nāves pieņemšanas posmiem: noliegšanu, dusmām, kaulēšanos, depresiju un pieņemšanu. Atkarībā no dzīves apstākļiem, katrs no mums ir kādā no šiem mūsu attiecību ar nāvi posmiem. Bet tikai pēdējais posms dod mums nāves apziņu un tās pieņemšanu, tādējādi to izvedot no Ēnas, un tad šajā vietā var parādīties spēks.
Kā Jūs attiecaties pret to,
ka kādā brīdī Jūsu dzīvē kaut kam ir jābeidzas, piemēram, tas var būt kāds dzīves posms, apmācības, attiecības, darbs? Kā Jūs attiecaties pret nāvi, savu vai kāda cita? Kā Jūsu kultūrā tiek uztverta nāve?
Kā Jūs attiecaties pret to,
ka kādā brīdī Jūsu dzīvē kaut kam ir jābeidzas, piemēram, tas var būt kāds dzīves posms, apmācības, attiecības, darbs? Kā Jūs attiecaties pret nāvi, savu vai kāda cita? Kā Jūsu kultūrā tiek uztverta nāve?

1. Kas ir Ēna?
Mēs visi zinām, kas ir Ēna šī vārda klasiskajā, ikdienas nozīmē, - tas ir tumšs atspulgs no apgaismota cilvēka, auga, dzīvnieka vai jebkura priekšmeta.

2. TUMŠA ĒNA
Katrs no mums ir uzaudzis ģimenē, konkrētā sabiedrībā un kultūrā, kurām ir savas vērtības un aizliegumi. Bērnu audzināšana šajā kontekstā nozīmē to,

3. ZELTA ĒNA
Mēs ar Jums jau runājām par Ēnas Tumšo pusi, par to, ka mūsu Tumšās Ēnas citos cilvēkos mūs pašus biedē vai kaitina. Bet ir arī Ēnas, kuras mūs piesaista.

4. KULTŪRAS ĒNA
Ēna šī vārda psiholoģiskajā nozīmē atrodas ne tikai starp indivīdiem, bet arī starp valstīm, tautām, profesionālajām grupām un dažādām kopienām.

5. AGRESIJAS UN IEvainojamības ĒNA
Iedomājieties līniju, kura savieno Agresijas un Ievainojamības polaritātes. Bieži gadās, ka, ja Jūs saskaraties ar kādu no šiem poliem, piemēram, ar Agresiju,

6. Bezpalīdzības ĒNA
Apskatīsim vēl vienu līniju, kura savieno divas citas polaritātes: no vienas puses Bezpalīdzību, no otras - Aktīvo darbību kā daļu no Visvarenības pola.

7. STABILITĀTES ĒNA
Nedaudz pievērsīsim uzmanību tam,
чтобы посмотреть на нашу Стабильность или Нестабильность. И то и другое может быть, как и в Тени так и …

8. ĒNA SEKSUĀLĀS ATTIECĪBĀS
Mūsdienās seksuālās attiecības mums lielākā mērā kalpo prieka gūšanai un, mazākā mērā, vairošanai. Tāpēc katrai kultūrai ir sava vērtību sistēma,

9. NĀVES ĒNA
Nāves tēma ir viena no Ēnu tēmām. Bet mēs visi esam mirstīgi. Mūsu attieksme pret nāvi bieži sakņojas mūsu ģimenē, jo katrai ģimenei ir sava veida personiskā